Tiem meža zemju īpašniekiem, kuru īpašums atrodas kādā no aizsargājamām dabas teritorijām, nākas rēķināties ar lielākiem vai mazākiem ierobežojumiem šādu mežu apgūšanā un izstrādē. Eksistē arī tādas vietas, kur aizliegta jebkāda mežsaimnieciskā darbība. Tādēļ topošajam īpašniekam pirms jauna meža iegādes būtu vērts pārliecināties, ka iecerētā meža zeme vai nu neatrodas kādā no šādām teritorijām, vai arī viņa ieceres attiecībā uz šī meža apsaimniekošanu nebūs pretrunā ar likumos noteiktajiem ierobežojumiem. Par to, ar ko jārēķinās mežu īpašniekiem dažādu kategoriju aizsargājamās teritorijās, spēkā esošajiem ierobežojumiem un ar tiem saistītajām kompensācijām, vairāk pavēstīja Valsts meža dienesta Meža resursu pārvaldības departamenta Meža un vides aizsardzības daļas vecākais referents Andris Ziemelis.
Aizsargājamo teritoriju kategorijas nosaka likums, mikroliegumi tiek regulēti atsevišķi
Likums “Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” nosaka šādas aizsargājamo teritoriju kategorijas:
- – dabas rezervāti,
- – nacionālie parki,
- – biosfēras rezervāti,
- – dabas parki,
- – dabas pieminekļi,
- – dabas liegumi,
- – aizsargājamās jūras teritorijas,
- – aizsargājamo ainavu apvidi.
Uz mežu attiecas gandrīz visi, izņemot aizsargājamās jūras teritorijas.
Mikroliegumi šajā kategoriju sarakstā nav, tie nav īpaši aizsargājamas dabas teritorijas. Mikroliegumu veidošanu, atcelšanu un aprobežojuma veidu nosaka Ministru Kabineta 2012. gada 18. decembra noteikumi Nr.940 “Noteikumi par mikroliegumu izveidošanas un apsaimniekošanas kārtību, to aizsardzību, kā arī mikroliegumu un to buferzonu noteikšanu”.
Šo noteikumu 37.1. apakšpunktā noteikts, ka mikroliegumos ir aizliegta visu veidu mežsaimnieciskā darbība. Mikroliegumu buferzonās ir sezonāls mežsaimnieciskās darbības aizliegums jeb mežsaimniecisko darbību veikšanas aizliegums putnu ligzdošanas periodā, un šis ierobežojums nekvalificējas kā viens no četriem pamatierobežojumiem.
Ar mikroliegumiem ir salīdzinoši vienkārši, jo to ierobežojumu nosaka viens normatīvais akts. Runājot par Īpaši aizsargājamajām teritorijām (iepriekšminētās kategorijas no likuma), jāsaka, ka to aprobežojumus nosaka vairāki normatīvie akti, kā arī vienā aizsargājamajā teritorijā var būt vairākas zonas, kurā katrā ir savs aprobežojums, tātad noteikta kategorija nav vienāda ar noteiktu aprobežojumu, un nevar apgalvot, ka visos dabas parkos ir aizliegta tikai kailcirte un visos dabas liegumos aizliegta tikai galvenā cirte.
Eksistē dažāda līmeņa un tipa ierobežojumi
Vispārīgos aprobežojumus nosaka Ministru kabineta 2010. gada 16. marta noteikumi Nr. 264 “Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi”, bet īpaši aizsargātajās teritorijās, kurās ir izstrādāti individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi, ir attiecināmi šajos individuālajos noteikumos minētie aprobežojumi un tie var atšķirties no vispārējiem.
Speciālists no savas pieredzes min, ka dominē šādas tendences:
- – dabas rezervātos ir aizliegta mežsaimnieciskā darbība,
- – dabas liegumos – kopšanas un galvenā cirte,
- – dabas parkos – aizliegta kailcirte,
- – dabas pieminekļos – daļā aizliegta kailcirte (Aizsargājamie ģeoloģiskie un ģeomorfoloģiskie dabas pieminekļi),
- – aizsargājamo ainavu apvidos – aizliegta kailcirte dumbrāja un liekņas meža augšanas apstākļu tipos egļu un melnalkšņu audzēs, kā arī visās ozolu un ošu audzēs.
Runājot par nacionālajiem parkiem, jāmin, ka tajos ir izstrādāts zonējums, kur katrai zonai ir citi aprobežojumi. Piemēram, stingrā un regulējamā režīma zonās ir aizliegta mežsaimnieciskā darbība, dabas lieguma zonā – aizliegta galvenā cirte, ainavu aizsardzības zonā – var būt aizliegta kailcirte, taču lielākajā daļā platības darbība nav aizliegta, neitrālajā zonā nav aprobežojuma, tur var veikt mežsaimniecisko darbību.
Kā jau var novērot, zonu nosaukumos ir iekodēts aprobežojums – piemēram, ja ir dabas parka zona, tad aprobežojumi ir tādi kā dabas parkos (aizliegta kailcirte). Savukārt iespējama arī tāda situācija, ka dabas parkā ir dabas lieguma zona, tātad šajā zonā ir aizliegta galvenā cirte.
Kādi ir galvenie ierobežojumi un ko tie paredz
Eksistē četri galvenie ierobežojumi:
- – aizliegta mežsaimnieciskā darbība – aizliegta jebkāda veida saimnieciskā darbība, izņemot gadījumus, kad nepieciešama īpaši aizsargājamo sugu vai biotopu apsaimniekošana;
- – aizliegta galvenā un kopšanas cirte – aizliegts veikt jebkādu izlases cirti, t.sk. kailcirti, kā arī krājas kopšanu. Ja ir pamatots iemesls, drīkst veikt sanitāro cirti un jaunaudžu kopšanu;
- – aizliegta galvenā cirte – aizliegts veikt jebkādu izlases cirti, t.sk. kailcirti. Drīkst veikt krājas kopšanu, sanitāro cirti, jaunaudžu kopšanu;
- – aizliegta kailcirte – aizliegts veikt kailcirti. Drīkst veikt izlases cirti līdz mežaudzes minimālajam šķērslaukumam. Drīkst veikt krājas kopšanu, sanitāro cirti, jaunaudžu kopšanu.
Ja konkrētās meža zemes atbilst definīcijām “Aizsargājamas teritorijā bez aprobežojumiem” un „bez aprobežojuma” (saimnieciskie meži), iepriekšminētie ierobežojumi uz tām neattiecas. Taču aizsargājamās teritorijās, neskatoties uz to, ka nav pamatierobežojuma, var būt citi ierobežojumi, kas neliedz veikt kādu no iepriekš minētajām mežsaimnieciskajām darbībām, taču kaut kādā veidā tās limitē, piemēram, kailcirti var veikt platībā tikai līdz 1 ha. Saimnieciskie meži bez aprobežojumiem nozīmē, ka tiem nav saistoši aizsargājamo teritoriju noteikumi.
Ir iespējamas arī meža zemes, kuras atrodas aizsargājamā teritorijā, bet tajā nav ierobežojuma, kas nozīmē, ka meža platībai ir aizsargājamās teritorijas statuss, taču tur nav noteikts neviens no ierobežojuma veidiem. Ļoti labs piemērs ir īpaši aizsargājamo teritoriju neitrālās zonas, vai arī ainavu aizsardzības zonas.
Kā atšķiras “saimnieciskie meži” no “aizsargātiem mežiem”? Uz “papīra” vienīgā atšķirība ir juridiskais statuss, jo arī saimnieciskā mežā var atrasties Eiropas nozīmes aizsargājams biotops un citas vērtības, tajā pašā laikā tajā legāli var veikt saimniecisko darbību, ja vien tas nav aizsargājamā teritorijā, kurā attiecīgā darbība ir aizliegta. Sarežģītas situācijas jāvērtē individuāli.
Par ierobežojumiem meža zemēs pienākas kompensācijas
Likums “Par kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem aizsargājamās teritorijās” paredz, ka meža īpašniekam pienākas kompensācija par ierobežojumiem meža zemēs. Pašreiz ir iespējams saņemt tikai ikgadējo maksājumu. Ja ierobežojums ir lielāks par 1 hektāru, un ja ir spēkā esoša meža inventarizācija, un meža zeme nav purvs, teritorijas atrodas mikroliegumā vai NATURA 2000 teritorijā, tad Lauku atbalsta dienests izmaksā kompensāciju no ES fondu līdzekļiem.
Likmes ir:
- – 160 EUR/ha, ja ir aizliegta mežsaimnieciskā darbība vai aizliegta galvenā un kopšanas cirte,
- – 120 EUR/ha, ja ir aizliegta galvenā cirte,
- – 45 EUR/ha, ja ir aizliegta kailcirte.
Vairāk informācijas par kompensācijām iespējams iegūt šeit.
Ja ierobežojums neatbilst iepriekšminētajam, pārējos gadījumos, ja tas neatbilst NATURA 2000 atbalsta pasākumam, tad Dabas aizsardzības pārvalde vērtē un izmaksā atbalstu no valsts budžeta. Šeit ir demonstrēts uzskatāms piemērs, kā šādā situācijā rīkoties. Tas ļauj saprast procesa būtību un tā gaitu, kā arī dod norādes, kur griezties, lai varētu noskaidrot visus ar kompensācijām saistītos un interesējošos jautājumus.
Materiālu sagatavoja Austris Kalmiņš.